JOKI lieli, JOKI mazi...
Mežaparks ap Zoodārzu. Skrien pērtiķis pa mežu un kliedz: Krīze! Krīze!
Iznāk no krūmiem vilks un prasa:
- Ko auro?
- Kā ko? Krīze taču…
- Nu, un tad, ka krīze? Kā ēdu gaļu tā arī ēdīšu.
Pērtiķis skrien tālāk un tik kliedz: Krīze! Krīze!
Iznāk lapsa no krūmiem un neizpratnē vaicā:
- Ko tu klaigā?
- Nu… Krīze taču!
- Nu, un tad? Kā valkāju kažoku, tā arī valkāšu.
Skrien pērtiķis tālāk. Tad pēkšņi apstājas un domā pie sevis: Bet tiešam, ko es tā kliedzu… Kā dzīvoju ar pliku pakaļu, tā arī dzīvošu…
1. Kurš mērkaķīšam pakaļu apģērbs, ja ne pats?
2. Kā mērkaķis sev uzmnību pievērsīs, ja pakaļu pliko apģērbs?
3. Daudz skraidīsi bļaustīdamies, tā arī ar pliku pakaļu dzīvosi!
***
Kādā birojā liela rosība - visi cītīgi pārbīda galdus, krēslus, skapjus, pat bildes pie sienām tiek mainītas vietām...
Maliņā stāv veca tantiņa - apkopēja - un pie sevis purpina:
- Vakar visu satīrīju, nu būs atkal pilns putekļu, kauna nemaz nav... tad viņa pajautā garāmskrejošam klerkam:
- Dēliņ, kas notiek? Jauns priekšnieks jeb prom taisaties?
Klerks: - Nē, mums te problēmas ar tirgu, ieņēmumi samazinās, naudas nav... Tagad visu pēc fen šui
metodes pārkārtosim, tad atkal sāks veikties!
Apkopēja:
- Dēliņ... es jau piecdesmit gadus šīs telpas tīru. Senos laikos te bija bordelis. Kad viņiem ienākumi
kritās, viņi nevis gultas stumdīja, bet meitenes mainīja!
***
Sēž trūcīgā lauku mājelē pele, kaķis un suns Šariks. Spriež, ka krīze, ka grūta dzīve, nav ko ēst... pele un kaķis gudro, ka jāiet būs prom, jo saimnieki tāpat ēst nedod. Šariks saka, ka viņš gan neiešot. Pele un kaķis brīnās, kāpēc. Šariks tielējās, bet beidzot tomēr pasaka - esot dzirdējis saimnieka un saimnieces sarunu: "vot, skoro nje budjet čto žratj, togda budjem u Šarika h... sosatj"
***
Mazais cērmēns jautā mammai:
- Saulīte spīd, putniņi čivina, ziedi smaržo un tur ārā saulīte spīd un putniņi čivina, ziedi smaržo - saki, kādēļ mēs sūdos dzīvojam?
- Tādēļ, ka te ir mūsu Dzimtene!
***
Krievu mācītājs,arābu mulla un ebreju rabīns sarunājas par to,kā viņi sadala līdzekļus:cik daudz atvēl Dievam un cik-sev.
Mācītājs saka:
Es sev apkārt novelku apli un metu gaisā monētas.Tās,kuras iektīt aplī,ir Dievam,bet ārpus apļa-manējās.
Mulla:
-Es ar zīmēju apli un metu monētas,tikai dalu tās savādāk.Tās,kuras iekrīt aplī,ir man,bet pārējās-Dievam.
Rabīns:
-Es gan apļus nezīmēju!Vienkārši metu monētas gaisā un-cik Dievs paspēj noķert,tās tiek viņam.Visas pārējās ir man.
***
Kādam vectētiņam bija sieva — vecmāmiņa, kura saslima un jau grasījās mirt.
Vectētiņš devās meklēt kādu ārstu, kas varētu glābt viņa sievu.
Beigu beigās viņš nokļuva pie alternatīvās medicīnas speciālista. Ārsts uzklausīja vectētiņa bēdas un teica:
- Ir tikai viena iespēja, kā jūs varētu izglābt savu sievu - jums ar viņu jāpārguļ!
Vectētiņš bija izmisis:
- Bet ārsta kungs, esmu jau tik vecs, man uz rokām savā laikā pats Ļeņins nomira. Es taču to nespēšu!
Bet ārsts atkārtoja:
- Tā ir jūsu vienīgā iespēja.
Nu, vectētiņš aizgāja mājās, savāca visus savus spēkus un galu galā tomēr izpildīja savu laulātā drauga pienākumu.
Pamostas vectētiņš no rīta - vecmāmiņas vairs nav viņam blakus. Skatās, viņa jau rosās pa māju - pankūciņas cep, dziesmiņas dzied. Vectētiņš nožēlā sit sev pa pieri:
- Esmu gan es gatavais muļķis, es taču varēju arī Ļeņinu izglābt!
***
- Dēliņ... es jau piecdesmit gadus šīs telpas tīru. Senos laikos te bija bordelis. Kad viņiem ienākumi
kritās, viņi nevis gultas stumdīja, bet meitenes mainīja!
***
Sēž trūcīgā lauku mājelē pele, kaķis un suns Šariks. Spriež, ka krīze, ka grūta dzīve, nav ko ēst... pele un kaķis gudro, ka jāiet būs prom, jo saimnieki tāpat ēst nedod. Šariks saka, ka viņš gan neiešot. Pele un kaķis brīnās, kāpēc. Šariks tielējās, bet beidzot tomēr pasaka - esot dzirdējis saimnieka un saimnieces sarunu: "vot, skoro nje budjet čto žratj, togda budjem u Šarika h... sosatj"
***
Mazais cērmēns jautā mammai:
- Saulīte spīd, putniņi čivina, ziedi smaržo un tur ārā saulīte spīd un putniņi čivina, ziedi smaržo - saki, kādēļ mēs sūdos dzīvojam?
- Tādēļ, ka te ir mūsu Dzimtene!
***
Krievu mācītājs,arābu mulla un ebreju rabīns sarunājas par to,kā viņi sadala līdzekļus:cik daudz atvēl Dievam un cik-sev.
Mācītājs saka:
Es sev apkārt novelku apli un metu gaisā monētas.Tās,kuras iektīt aplī,ir Dievam,bet ārpus apļa-manējās.
Mulla:
-Es ar zīmēju apli un metu monētas,tikai dalu tās savādāk.Tās,kuras iekrīt aplī,ir man,bet pārējās-Dievam.
Rabīns:
-Es gan apļus nezīmēju!Vienkārši metu monētas gaisā un-cik Dievs paspēj noķert,tās tiek viņam.Visas pārējās ir man.
***
Kādam vectētiņam bija sieva — vecmāmiņa, kura saslima un jau grasījās mirt.
Vectētiņš devās meklēt kādu ārstu, kas varētu glābt viņa sievu.
Beigu beigās viņš nokļuva pie alternatīvās medicīnas speciālista. Ārsts uzklausīja vectētiņa bēdas un teica:
- Ir tikai viena iespēja, kā jūs varētu izglābt savu sievu - jums ar viņu jāpārguļ!
Vectētiņš bija izmisis:
- Bet ārsta kungs, esmu jau tik vecs, man uz rokām savā laikā pats Ļeņins nomira. Es taču to nespēšu!
Bet ārsts atkārtoja:
- Tā ir jūsu vienīgā iespēja.
Nu, vectētiņš aizgāja mājās, savāca visus savus spēkus un galu galā tomēr izpildīja savu laulātā drauga pienākumu.
Pamostas vectētiņš no rīta - vecmāmiņas vairs nav viņam blakus. Skatās, viņa jau rosās pa māju - pankūciņas cep, dziesmiņas dzied. Vectētiņš nožēlā sit sev pa pieri:
- Esmu gan es gatavais muļķis, es taču varēju arī Ļeņinu izglābt!
***
Komentāri
Ierakstīt komentāru